Meklējot atbildes uz jautājumu – kā organizācijām un uzņēmumiem izdzīvot, attīstīties, radīt un vadīt nepārtrauktās un sarežģītās ārējās vides pārmaiņās, organizācijas ir radījušas jaunu pieeju darbinieku vadīšanai, ko personālvadības pētnieki dēvē par "darbavietas psiholoģizāciju" („psychologization of the workplace").
Kur šo trendu varam pamanīt Latvijā? Pirmkārt, zināšanu darbinieku ietilpīgās nozārēs jau kādu laiku darba sludinājumos un darba amatu aprakstos ir mainījušies akcenti uz tā dēvētajām "soft" spējām. Mēs, vadītāji un personāvadītāji sagaidām, ka darbinieki būs elastīgi, ar augstu paškontroli, emocionālo inteliģenci. Mēs meklējam arī izcilību un tā savukārt nozīmē darbinieku personisko inicitīvu, atbildību un nemitīgu izaugsmi. Un, ņemot vērā, ka kopā strādājam jau trīs paaudzes, mēs aicinām darbiniekus, kuri saprot dažādības vadīšanu, kur savukārt nepieciešama perspektīvas domāšana, komandas darbs, pārliecība un komunikācijas prasmes. Pārmaiņas līdzi nes arī budžetu svārstīgumu, kas sliktākajā scenārijā var nozīmēt sasniegt arvien labākus rezultātus ar arvien mazākiem resursiem, un tas nozīmē, ka no darbiniekiem prasām arī stresa pārvaldības spējas.
Otrkārt, mēs arvien vairāk redzam organizācijas, kas līdztekus savu darbinieku prasmju uzlabošanai, rūpējas par viņu mentālo veselību, piemēram, piedāvājot meditācijas un apzinātības apgūšanas kursus.
Un, treškārt, darba devēji grib lojālus un iesaistītus darbiniekus, kas "krīt un ceļas un domā" par savu uzņēmumu, darbu, tādus, kas padara vairāk, veic uzdevumus ar entuziasmu un bez stresa. Tātad mūsdienās iekārojami būs darbinieki, kas spēs un gribēs psiholoģiski adaptēties jaunajiem apstākļiem, būs motivēti, iesaistīti un jutīsies labi.