Tomēr pasaules praksē netrūkst piemēru, kas parāda, ka iespējami arī citi strādāšanas veidi. Jau pirms vairākām desmitgadēm Ricardo Semler Brazīlijas uzņēmumā
Semco ieviesa iespēju darbiniekiem
pašiem noteikt savu darba laiku (tajā skaitā rūpnīcā); Francijā jau kopš 2000.g. ieviesta 35 stundu darba nedēļa, un Austrālijā standarta darba nedēļa ir
38 stundas;
IG Metall, kas ir liela arodbiedrība Vācijā, šogad vienojās par to, ka tās biedriem būs iespēja strādāt
28 stundu darba nedēļas līdz pat diviem gadiem (parasti tad, kad viņiem ir mazi bērni); Jaunzēlandes uzņēmums
Perpetual Guardian šogad pārgāja uz
8 stundu un četru dienu darba nedēļu, kad pēc izmēģinājuma perioda secināja, ka darbinieku spēja sabalansēt darbu un privāto dzīvi ievērojami uzlabojās un saīsinātajai darba nedēļai nav nekādu trūkumu;
Amazon eksperimentē ar
30 stundu darba nedēļu par ¾ algas; Stephan Aarstol savā uzņēmumā
Tower Paddle Boards jau vairākus gadus ieviesis piecu stundu darba dienu un grāmatā "
The Five-Hour Workday" dalās ar pieredzi un padomiem, lai uzņēmumi, kas nodarbina intelektuālā darba veicējus, varētu pilnībā izmantot tehnoloģiju sniegtos produktivitātes ieguvumus.
Statistika par labu īsākam darba laikam runā arī valstiskā līmenī – Lielbritānijā ar darbu saistīta stresa, depresijas un trauksmes dēļ pašlaik tiek
zaudēti 15.4 miljoni darba dienu, kas nu jau ir vairāk kā puse no visām ar veselības problēmām saistītajām dienām, kad darbinieki neierodas darbā. Tajā pašā laikā
OECD dati rāda, ka Vācijā, kuras iedzīvotāji strādā viszemāko stundu skaitu starp OECD valstīm, ir ļoti augsti produktivitātes rādītāji (vidējais vācietis ir par 27% produktīvāks nekā vidējais brits).
Šajā rakstā par to, kāpēc īsāka darba diena būtu vēlama ne tikai darbiniekiem, bet arī izdevīga darba devējiem un kā to mēģināt ieviest savā uzņēmumā, lai palielinātu produktivitāti un pietuvotos nākotnes darbavietai.