Jāsaka, ka nekad neesmu bijis baigais gulētājs, atpūtnieks. Man nogulēt pludmalē ilgāk par 15 minūtēm ir patiešām izaicinoši un garlaicīgi. Nekad dzīvē neesmu bijis all-inclusive ceļojumā, kā arī nu jau vairākus gadus nepasūtu viesnīcu kopā ar vakariņām, tikai tāpēc, ka ritms arī atpūtā ir pietiekoši dinamisks, enerģisks, visaptverošs, izpētošs. Uz jebkuru vietu, kur dodos, vienmēr gribas kaut ko redzēt, kaut ko saprast, kaut ko iemācīties. Tieši tajās svešajās vietās arī iemācies ko jaunu biznesam. Iepriekš runājām par konferencēm – bieži, atgriežoties mājās no šīm konferencēm, man ir saraksts, kas nav tieši saistīts ar pašu konferences tēmu, jo man ir bijis brīdis, kad atslēgties no operatīvajām lietām.
Ir jābūt mākslai, īpašībai atrast laiku pašam savai attīstībai, manā gadījumā šo laiku atrodu, darot kaut ko pavisam citu, kas atšķiras no ikdienas pienākumiem. Man ir ļoti labs piemērs ar manām viesu mājām pie jūras, kur es mierīgi agrā rītā no sešiem līdz deviņiem varu strādāt ar lāpstu vai traktoru bīdīt zemi, kaut ko būvēt vai kaut ko pārtaisīt un aktīvi darboties, pēc tam pārģērbties un baltā kreklā ar kaklasaiti pēc pusstundas parakstīt lielus līgumus, kā arī runāt par lielām un sarežģītām tehnoloģijām. Bieži vien man ir uzdevuši jautājumu: “Ko tu tur ņemies ar savu mežu, esi tak ieguldījis lielus līdzekļus, par to naudu varēji taču jahtas sapirkt”, jo burāšana arī ir viens no maniem hobijiem, taču mana atbilde ir pagalam vienkārša - man ir prieks un gandarījums, ka cilvēki brauc un redz vienu forši sakārtotu stūrīti Latvijā. Šī atpūtas viena man ir Slīteres nacionālajā parkā, kur ir ļoti fantastiska daba. Atšķirībā no IT nozares, kur tiek nodrošinātas sistēmas lieliem uzņēmumiem visā pasaulē, bet parādīt rezultātu īsti nevari, Jūras mājā šīs pārmaiņas ir ieraugāmas, aptaustāmas, uzreiz salīdzināmas – no aizauguša nostūra pirms desmit gadiem, kur nebija iespējams piebraukt ar auto, tagad tā ir viena no Latvijā iemīļotākajām atpūtas vietām, ko īpaši iecienījušas ģimenes, novērtējot vidi, klusumu, mieru. Tas man ir ļoti liels gandarījums, ka, cilvēki braucot prom, izsaka pateicību, ka varējuši uzlādēt savas baterijas, atguvuši mieru, atpūtušies. Nereti pie manis atpūšas arī ELVA klienti, vadošo Latvijas uzņēmumu īpašnieki, un viņi ir pārsteigti, ka es pats savām rokām daudz daru šajā īpašumā. Var teikt, ka man tad ir dubulta atbildība, bet, ja atbrauc paziņas vai kāds, ar kuru ir krustojušies sadarbības ceļi, vienmēr ir liels prieks vakarā pēc darba pievienoties viņiem uz glāzi vīna un pārrunāt piedzīvoto, padalīties pieredzē. Manuprāt, lielākā māksla ir nemitīgi mācīties un no citiem paņemt to, kas viņiem padodas, kur viņiem ir lielāka pieredze. Šādi cilvēkipatiesībā mums vienmēr ir apkārt, taču mēs to ikdienā īsti nemākam izmantot. Esmu novērojis tādu tendenci, ka cilvēki, kuri savā dzīvē ir daudz sasnieguši, sarunās ir ļoti vienkārši un uzdod triviālus, brīžiem muļķīgus jautājumus, un citi var padomāt – kā tāds, kurš daudz neko nesaprot, dzīvē var būt tik daudz ko sasniedzis. Manuprāt, ir tieši pretēji, ka tā ir šo cilvēku gudrība un zināšanas nemitīga vēlme augt un izzināt lietas, ko neizproti, kā arī uzklausīt cilvēkus, kuriem ir pavisam cits skats uz dzīvi.
Savulaik esmu diez gan daudz sportojis, tagad tam vairs nav tik daudz laika, bet esmu diez gan traks makšķernieks, arī šim vairs nav tik daudz laika ko veltīt, diemžēl. Reizi gadā cenšos izrauties arī kādā burošanas izbraucienā kopā ar vienu ģimeni, ar kuriem iepazināmies nejauši pirms vairāk kā 10 gadiem, un nu jau tā ir kļuvusi par ikgadēju tradīciju.